Zelta zoss pareiza kopšana un barošana
Jaunajā paradigmā, kad ekonomiskie apstākļi samazinās plašā patērētāju tēriņu spektrā, kazino saskaras ar unikālu izaicinājumu, risinot jautājumu par to, kā saglabāt rentabilitāti un vienlaikus saglabāt konkurētspēju. Komerciālo azartspēļu nozarē šos faktorus vēl vairāk sarežģī pieaugošās nodokļu likmes, bet indiāņu azartspēļu nozarē – pašnoteiktās iemaksas cilšu vispārējos fondos un/vai iemaksas uz vienu iedzīvotāju, kā arī pieaugošā tendence palielināt valsts noteiktās maksas.
Noteikt, cik daudz “atdot ķeizaram”, vienlaikus rezervējot nepieciešamos līdzekļus, lai saglabātu tirgus daļu, palielinātu tirgus izplatību un uzlabotu rentabilitāti, ir grūts uzdevums, kas ir labi jāplāno un jāīsteno.
Šajā kontekstā un no autora viedokļa, kas ietver laika un klases praktisko pieredzi šāda veida ieguldījumu izstrādē un pārvaldībā, šajā rakstā ir izklāstīti veidi, kā plānot un noteikt prioritātes kazino reinvestīciju stratēģijai.
Vārīta zoss
Lai gan varētu šķist aksiomātiski, ka nedrīkst vārīt zosi, kas dēj zelta olas, ir pārsteidzoši, cik maz uzmanības bieži vien tiek veltīts tās turpmākai pienācīgai kopšanai un barošanai. Līdz ar jauna kazino parādīšanos attīstītāji/ cilšu padomes, investori un finansētāji pamatoti vēlas gūt peļņu, un ir tendence nepiešķirt pietiekamu peļņas daļu aktīvu uzturēšanai un uzlabošanai. Līdz ar to rodas jautājums, cik liela daļa peļņas būtu jānovirza reinvestīcijām un kādiem mērķiem.
Tā kā katram projektam ir savi specifiski apstākļi, nav stingru noteikumu. Lielākoties daudzi lielākie komerciālo kazino operatori tīro peļņu nesadala dividendēs saviem akcionāriem, bet drīzāk reinvestē to esošo vietu uzlabošanā, vienlaikus meklējot jaunas vietas. Dažas no šīm programmām tiek finansētas arī no papildu parāda instrumentiem un/vai akciju piedāvājumiem. Samazinātās nodokļu likmes uzņēmumu dividendēm, iespējams, mainīs uzsvaru uz šīm finansēšanas metodēm, vienlaikus saglabājot uzņēmējdarbības pamatprincipu piesardzību, proti, nepārtrauktu atkārtotu ieguldījumu veikšanu.
Peļņas sadale
Pirms pašreizējiem ekonomiskajiem apstākļiem publiski tirgoto uzņēmumu kā grupas neto peļņas rādītājs (peļņa pirms ienākuma nodokļiem un nolietojuma) bija vidēji 25% no ienākumiem pēc bruto ienākuma nodokļu un procentu maksājumu atskaitīšanas. Vidēji gandrīz divas trešdaļas no atlikušās peļņas tiek izmantotas reinvestīcijām un aktīvu atjaunošanai.
Kazino darbības zemas bruto azartspēļu nodokļa likmes jurisdikcijās ir vieglāk reinvestēt savos īpašumos, tādējādi vēl vairāk palielinot ieņēmumus, kas galu galā dos labumu nodokļu bāzei. Labs piemērs ir Ņūdžersija, kas kā ieņēmumus stimulējošu faktoru nosaka noteiktus reinvestīciju piešķīrumus. Citos štatos, piemēram, Ilinoisā un Indiānā, kur efektīvā likme ir augstāka, pastāv risks, ka samazināsies reinvestīciju apjoms, kas galu galā var mazināt kazino spēju palielināt tirgus pieprasījumu, jo īpaši tāpēc, ka kaimiņvalstis kļūst konkurētspējīgākas. Turklāt efektīva pārvaldība var radīt lielāku reinvestīcijām pieejamo peļņu, kas izriet gan no efektīvas darbības, gan no izdevīgiem aizņēmumu un kapitāla piedāvājumiem.
Tas, kā kazino uzņēmums nolemj sadalīt kazino peļņu, ir būtisks elements, kas nosaka tā ilgtermiņa dzīvotspēju, un tam jābūt neatņemamam sākotnējās attīstības stratēģijas aspektam. Lai gan īstermiņa aizdevumu amortizācijas/parāda priekšapmaksas programmas sākotnēji var šķist vēlamas, lai ātri atbrīvotos no saistībām, tās var arī krasi samazināt spēju savlaicīgi veikt atkārtotas investīcijas/izvērst darbību. Tas attiecas arī uz jebkādu peļņas sadali – gan investoriem, gan indiāņu azartspēļu projektu gadījumā, gan sadali cilts vispārējā fondā infrastruktūras maksājumiem vai maksājumiem uz vienu iedzīvotāju.
Turklāt daudzi aizdevēji kļūdās, pieprasot pārmērīgas parāda apkalpošanas rezerves un nosakot ierobežojumus atkārtotām investīcijām vai turpmākai aizņemšanās iespējai, kas var nopietni ierobežot attiecīgā projekta spēju saglabāt konkurētspēju un/vai izmantot pieejamās iespējas.
Lai gan mēs neiestājamies par to, lai visa peļņa tiktu ieguldīta atpakaļ darbībā, mēs mudinām apsvērt tādu sadales programmu, kurā ņemtas vērā “reālās” aktīvu uzturēšanas izmaksas un maksimāli palielināta to ietekme.
Prioritāšu noteikšana
Ir trīs būtiskas kapitāla sadales jomas, kas būtu jāapsver, kā norādīts turpmāk un prioritārā secībā.
1. Uzturēšana un nomaiņa
2. Izmaksu ietaupījumi
3. Ieņēmumu palielināšana/augšana
